Nav nekāds noslēpums, ka Ziemassvētkus gaida visā pasaulē visdažādākie vecuma cilvēki, sākot no maziem bērniem un beidzot līdz pat pensionāriem. Ziemassvētki tiek atzīmēti visā pasaulē (tajā skaitā arī Latvijā), kas atbilstoši ticībai un kalendāram tiek svinēti vai nu 25. decembrī, vai arī 7. janvārī. Šie svētki godina Jēzu, precīzāk, viņa dzimšanu, kas ir ļoti gaidīts notikums visā plašajā pasaulē.

Ziemassvētki ir atmiņām un tradīcijām ļoti pilni svētki. Tos uzskata arī par ziemas saulgriežiem, jo tad ir visīsākā diena un visgarākā nakts.

Kā vēsture liecina, tad Ziemassvētkiem jāgatavojas jau samērā laicīgi – jāsakopj sēta, jāizdekorē istaba ar dažādiem rotājumiem no salmiem, putnu spalvām, dzijas, kaltētām puķēm u.c. Ziemassvētkos īpaši iecienīti savulaik bija puzuri – pakarami pušķojumi, kurus gatavoja no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas dzijas. Visticamāk, ka arī šobrīd daudzās ēkās varam atrast puzurus, tā kā puzuru tradīcijas vēl nav zudušas.

Nevar nepieminēt arī saulītes – tupenī sadurti salmi vai niedres. Ziemassvētkos tiek gatavoti arī ēdieni un dzērieni. Par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu jau no seniem laikiem uzskata cūkas smeceri, pupas, zirņus, pīrāgus, putraimu desas, štovētus kāpostus, alu u.c. Tautas tradīcijas nosaka, ka Ziemassvētkos uz galda jāliek vismaz 9 ēdieni.

Ziemassvētku vakarā notiek bluķa vilkšana – iepriekš sagatavotu lielu ozola vēla no vienām mājām uz otrām (reizēm tikai vienas mājas pagalmā) un pēdējās sadedzināja. Pastāv uzskats, ka bluķī ir attēlota saule, kuru ļaudis tādējādi velk augšup un mudina atgriezties, toties ir citi, kas uzskata, ka, izvelkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un dažādas nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.

Ikvienam ir skaidrs, ka eglīte ir viens no Ziemassvētku simboliem. Galvenokārt visa ģimene veic Ziemassvētku eglīšu dekorēšanu. Sākotnējie un populārākie rotājumi bija stikla bumbiņas un no zīda diegiem veidoti eņģelīši. 16. gs. Vācijā eglīte tika rotāta ar āboliem, rozēm, apzeltītām konfektēm un papīra izstrādājumiem. Kā stāsta vēsture, Mārtiņš Luters bija pirmais, kurš eglīti izrotāja ar svecītēm, lai darītu gaišākus tumšos un garos decembra vakarus.

Mūsdienās eglīšu rotājumi atšķiras ne tikai no ģimenes tradīcijām, bet arī no valsts, kurā tu dzīvo.

Vairums ģimenēs Ziemassvētku dekorēšanas tradīcijas un dekorācijas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

Katram no mums taču ir pazīstams Ziemassvētku vecītis. Ziemassvētku vecīša pirmsākumi meklējami tālajā 4. gadsimtā, kad dzīvoja Svētais Nikolajs, kurš bija ļoti dāsns un ļoti laipns cilvēks. Viņa augstsirdība un neiedomājamā laipnība veica brīnumus, kā rezultātā pieauga viņa popularitāte visā plašajā Eiropā. Nikolajs visiem bija atpazīstams pēc garās bārdas un sarkanā apmetņa. Pateicoties holandiešu jūrasbraucējiem, Ziemassvētku vecīti iepazina arī pat Amerikā.

Laikam ejot, bērni Ziemassvētku vecītim sāka rakstīt vēstules, lai svētkos saņemtu dāvanas. Vēstuļu rakstīšana un arī dāvanu saņemšana ir saglabājušās pat līdz mūsdienām, neskatoties uz gadsimtiem, kuru laikā daudzas tradīcijas ir ievērojami mainījušās.

Aktuāli mūsdienās ir arī Ziemassvētku kartīšu gatavošana un sūtīšana citiem. Pirmā Ziemassvētku kartīte tika nodrukāta 1843. gadā. To pasūtīja vienkāršs patentu biroja dalībnieks Henrijs Kols. Henrijam Kolam bija liels draugu un paziņu loks, tāpēc viņam būtu jāvelta daudz laika vēstuļu rakstīšanai, lai uzturētu kontaktus ar katru no tiem. Savas aizņemtības dēļ viņš pasūtīja krāsainas kartītes, aizsākdams tradīciju, kura ir dzīva un aktuāla vēl pat šodien, toties tās popularitāte diemžēl sāk zust mūsdienu moderno tehnoloģiju dēļ.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *